| Autoru rakstīt savulaik pamudinājusi vienkārša atskārsme: neviens, absolūti neviens neraksta tā, kā viņam patiktu lasīt. Neraksta tā, kā ir, neraksta no dzīves, raksta pēc literatūras kanoniem un nevis par dzīvi, bet par literatūru... Tā, kā gribētos lasīt, atliek vien rakstīt pašam. Apvienojumā ar rakstītprasmi šī nostādne padara autoru unikālu, velti meklēt viņa literatūrā atradinājumu un sekošanu autoritātēm: Felsbergam nav līdzinieka ne latviešu, ne ārzemju beletristikā. Viņa aizraujošo, izklaidējoši filozofisko literatūru nevar ierindot nevienā konkrētā žanrā: dažādi kritiķi tos dēvējuši gan par reālpsiholoģiskiem stāstiem, gan dzīves kserokopijām, gan dēku gabaliem, gan erotiku – un neviens nekļūdās, tikai nepasaka līdz galam. Vismazāk tikusi pamanīta stāstu filozofiskā ievirze.
Par teksta patiesīguma spēku un šķietami sadzīviskā izteiksmes veida daudzslāņainību liecina kritiķa G.Bereļa atziņa, ka vēstījumu varētu uztvert par autobiogrāfisku, ja vien katrs stāsts nebeigtos ar galvenā varoņa bojāeju. Jo saistošāku šo atziņu dara paradokss: neviens(!) no četrpadsmit stāstiem tā nebeidzas! Bet paradokss jeb likumsakarība ir visas Felsberga literatūras pamatā: stāsti ir perfekti loģiskas, likumsakarīgas paradoksu ķēdes, kas noved pie pilnīgi neparedzamām, no vēstījuma nenovēršami un viennozīmīgi izrietošām beigām. Kalambūrs pēc kalambūra ik brīdi apgriež otrādi iepriekšējā teikuma jēgu, lai pats apgāztos nākamajā. Dzīvās latviešu valodas pielietojuma virtuozitātē Felsbergam nav precedenta: klasiskā mātes valoda „kā Daugavas krāces, kā cīruļu zvani” viegli un dabiski savijas ar vienkāršrunu līdz pat rupjībai – un nekad ne pašmērķīgi, vienmēr formā un saturā pamatoti kā kulaks uz acs.
Atšķirībā no citiem filozofiski noskaņotiem latviešu autoriem Felsbergs nerunā pravietiskās līdzībās. Viņš savu viedokli neizsaka, tikai fiksē dzīvi. Lasītājam, kas strauji aprijis raiti plūstošu skaudri reālistisku, ar erotiku saldinātu šķebīgi naturālistisku stāstu, pirmajā brīdī šķiet, ka pieveikts dēku gabals. Bet beigas... Kā tad tā varēja sanākt! Un roka neviļus ver grāmatu atkal... Jo, pārlasot stāstu otrreiz, tas izrādās jau gluži cits stāsts.
Šī literatūra nepretendē uz plašu lasītāju loku, jo literatūras piedāvājums masām pietiekams. Autors vēršas pie tāda paša lasītāja kā viņš pats: kuram plašajā piedāvājumā pastāvīgi trūkst... pat nevar īsti pateikt, kā. Iespējams, ka – tieši šā!
Šai grāmatai pastāv virtuāla līdziniece. Ārēja, bet ne iekšēja. Tādos pašos vākos virtuālā grāmatā ir pieejami citi, ne šeit lasāmie Valda Felsberga stāsti (skat. www.nemiers.lv). |
